Saturs
- Kad man bija 15 gadi, man tika diagnosticēts šizoafektīvs traucējums.
- Pat pēc slimnīcas viss bija grūts.
- Nesen es atzīmēju 10 gadu veiksmīgu ārstēšanu.
Esmu spēlējis videospēles, jo biju pietiekami vecs, lai turētu kontrolieri manās rokās. Mans tētis ir pats spēlētājs, un tas ir, kā viņi saka: tāpat kā tēvs, tāpat kā dēls. Video spēles vienmēr bija daļa no manas dzīves, un viņi bija kaut kas, ko es jautāju jautri, kad biju jaunāks. Tad, kad es hit savu tīņi, mana dzīve bija negaidīta.
Kad man bija 15 gadi, man tika diagnosticēts šizoafektīvs traucējums.
Tā ir slimība, ko raksturo halucinācijas, paranoja un nesakārtota doma un runa. Tas ietver arī bipolāro un mānijas depresijas simptomus. Tā dēļ es biju slimnīcā.
Manas slimības risināšana tur bija grūti, bet kaut kas patiešām palīdzēja. Mani vecāki man piedāvās spēļu žurnālus, piemēram, EGM (Electronic Gaming Monthly) un PSM (PlayStation Magazine). Es ļoti vērtēju šos žurnālus. Es izlasīju dažādu spēļu priekšskatījumus un atsauksmes (Ninja Gaiden bija uz tiem nosaukumiem, kurus es atcerējos), un gaidīju, ka spēlēšu šīs spēles, kad es izgāju (es mīlēju Ninja Gaiden). Tikai zinot, ka šīs spēles mani gaidīja, kad mani atbrīvoja, mani tur aizveda. Tas man deva kaut ko pozitīvu, gaidot, kad es devos mājās.
Pat pēc slimnīcas viss bija grūts.
Es joprojām cīnījos, jo es nodarbojos ar savu slimību. Es pielāgojos terapijai un medikamentiem. Man bija grūtības būt sociālām, un man bija gandrīz jauna mācīšanās būt par cilvēkiem, kas nav mana ģimene.
Tomēr, izmantojot visu šo, viena no lietām, kas mani palika mierīga un palīdzēja man cauri maniem leju periodiem, bija videospēles. Tas bija lielisks atbrīvojums, un tas palīdzēja mani nojaukt un mani mierināt. Tā man bija prātā, un mani pietiekami atviegloja, lai palīdzētu risināt visu, kas notiek.
Kad es atkal sāku draugiem sarunāties vai runāju ar vecākiem draugiem, viņi bija cilvēki, kuriem bija arī videospēles, un mēs runātu un spēlējam kopā. Savā ziņā es varēju pielāgoties sabiedrībai, jo spēles bija kļuvušas par mūsu sabiedrības lielo daļu. Spēles palīdzēja dziedēt brūces un palīdzēja atgriezties pie tā, ko daži varētu saukt par normālu dzīvi.
Nesen es atzīmēju 10 gadu veiksmīgu ārstēšanu.
Gadu gaitā man ir bijušas manas kāpumi un kritumi, bet es esmu bijis ārpus slimnīcas un esmu labi reaģējis uz ārstēšanu. Lai gan videospēles ir paveikušas lielisku darbu, palīdzot man iziet cauri, es neesmu vienīgais.
Saskaņā ar CNET rakstu, informācijas risinājumu grupas veiktajā aptaujā tika konstatēts, ka 20% gadījuma spēļu skatītāju ir invalīdi. Tie ir spēlētāji ar garīgiem, fiziskiem un attīstības traucējumiem, un 94% šo spēlētāju uzskata, ka spēlēm bija pozitīva ietekme uz tiem. 10% no šiem spēlētājiem sacīja, ka viņu ārsts bija noteicis gadījuma spēles kā daļu no viņu ārstēšanas.
Es patiešām varu teikt, ka nezinu, ko es būtu darījis bez videospēlēm.Dažiem no mums spēles ir vairāk nekā tikai hobijs un tā ir patiess dzīves veids. Tas aizņēma mani no ļoti grūta laika manā dzīvē kaut kas labāks. Spēles palīdzēja man cīnīties ar visgrūtāko dzīves laiku un palīdzēja man glābt. Es patiešām varu teikt, ka nezinu, ko es būtu darījis bez videospēlēm.