Saturs
Spēle var būt manas personīgās radošuma pamatā. Pēdējo 12 gadu laikā esmu spēlējis dažādas spēļu kampaņas Dungeons un Dragons uz Vampīrs ar maskēties. Šajās spēlēs man ir bijušas neskaitāmas rakstzīmes. Bet manā atmiņā ir viena spēle.
Kļūstot par Vienu
Es spēlēju paladīnu 3. izdevumā Dungeons un Dragons kampaņa, kuru vada mans vīrs. Pasaule, kurā mēs bijām, bija tāda, ko viņš uzcēla tikai pēc savas, no ainavas un tautām līdz dievībām. Tas bija atsvaidzinoši atrast jaunu zemi, kuru mēs vēl neesam spēlējuši. Tas bija kaut kas pilnīgi jauns, lai piedzīvotu.
Spēlē bija viena dievība, kas tika nosaukta par Jenna. Viņa bija miera un dziedināšanas dieviete. Viņai nebija neviena paladiņa uz savu vārdu, bet gan no savas izvēles. Kamēr mēs bijām cauri dažādām briesmām (ieskaitot melno pūķi), mans raksturs saskārās ar šķelto asmeni. Ar to, kā es spēlēju savu paladīnu, es meklēju miera veidus un radīju mieru un dziedināšanu tiem, kas atrodas man apkārt.
Ar haosu, kas gaidāma uz zemes, dievība Jenna jutās, ka viņai vajag paladīnu. Ar savu salauzto zobenu un manu klātbūtni viņa dāvināja manai personai visas pilnvaras, ko viņas izvēlējās paladiņi. Es jutos, ka tas bija liels sasniegums manai personai. Maz es zināju, cik liels ir šāds pienākums.
Kampaņa turpinājās, jo mēs, labie puiši, cīnījāmies par labu cīņu. Ar Jenna kā manu ceļvedi es neuztraucos. Mana rakstura mērķis bija panākt mieru un apmierinājumu zemēm. Tā bija sava veida gredzenu Kungs, jo dieviete pati pārtaisīja lūzumu.
Kādus spēļu mirkļus visvairāk atceraties?